87129

Es šodien esmu dzīva
Apskatīt komentārus (1)


24.07.2018


Man ir vārds un uzvārds, taču tas šoreiz nav galvenais. Kad būšu uzrakstījusi, beigās iespējams parakstīšos zem tā. Galvenais ir, ka es esmu dzīva jau desmito gadu pēc satikšanās ar diagnozi – vēzis.

Rakstot šo blogu, es domāju par to, kā tas viss ietekmēja mani un ko ieguvu. Jā, arī ieguvu. Kāpēc rakstu? Tāpēc, ka nevarēju nerakstīt. Arī čūska nomet savu veco ādu, es – atmiņas 
par satikšanos ar vēzi. Turklāt tas ir mans saziņas veids ar pasauli, dalīties ar pieredzi, informāciju un zināšanām. Un ja kādam mans stāsts dos ticību saviem spēkiem un pleca sajūtu, tu neesi viens, tad arī labi, kaut gan šo stāstu es stāstu pati savu iemeslu dēļ.
 

*

Man jāatzīstas, ka pirmie trīs – četri gadi pēc saslimšnas ar vēzi bija ļoti grūti. Kā fiziski, tā emocionāli. Pēc tam sekoja atklāsme – man ir smaga depresija.

Atceros kādu svētdienu, bet tādu bija daudz, kad, pusdienlaikā izlīdusi no gultas, iegāju virtuvē, kur pavērās skumja aina: izlietnē un uz galda atradās visi iespējamie trauki, nemazgāti; puķes uz palodzes nelietas, apputējušas un sarāvušās; ledusskapī mētājās sakaltis Holandes siera gabaliņš… istabās apģērbs…  kā rēgs klīdu pa dzīvokli, līdz gaiteņa spogulī ieraudzīju sevi – vai tā tiešām esmu es? Un uz atlikušo dienas daļu bezspēkā iekritu atpakaļ gultā. Bija sajūta, ka ķermenis dzīvo savu dzīvi, bet mana galva – savējo.

Es domās izdomāju dienas darāmo darbu plānu: Tā, ir jāsaņemas un jāceļas un beidzot jānomazgā trauki. Es spilgti redzu, kā es tos sakārtoju pa plauktiem. Tikai redzu. Nākamā aina, kas tiek vizualizēta, kā es ar suni eju pastaigā uz mežu. Bet nekas arī no tā nenotiek. Es apgriežos uz otriem sāniem un iegrimstu dziļāk savā apātijā un nespēkā. Bet domu tarakāni uz nebēdu griež riņķa danci pa galvu – izdarīšu to un izdarīšu šito, un tas arī ir jāizdara, bet karuselis iet pa tukšo un turpina  atņemt man enerģiju. Pienāk pirmdiena un es savācu to, kas ir palicis pāri no manis, izmazgāju matus, uzliku smaidu sejā un eju uz darbu.


Tā tas turpinājās, līdz mani apsēda un sāka vajāt doma, ka vieglāk ir nomirt, nekā dzīvot šādu dzīvi… Instinkts rīkoties lika sameklēt telefona numuru, un es pieteicos pie psihoterapeites. Bet par to vēlāk.


*

Kā jau teicu, ir pagājuši gandrīz desmit gadi.
2009.gada 29.jūnijs. Es guļu uz ratiņgultas Latvijas onkoloģijas centrā (LOC) gaitenī pie operāciju zāles. Neraugoties un nomierinošo šprici, ko man no rīta injicēja māsiņa, kaklā ir kamols, man nāk raudiens, bet kabatlakatiņa nav, es cenšos norīt asaras un pie sevis skaitu Tēvreizi:  Mūsu tēvs debesīs, slavēts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība, tavs prāts lai notiek… elpoju dziļi, tas nomierina.

Pie manis pienāk dakteris Jānis Eglītis un saka: ir saņemtas analīzes un jums ir ļoti paveicies. Ir skaidrs, kas tas ir un ko ar to darīt. Viss būs labi!





Kad pamostos pēc narkozes, sajūta ir pavisam čābīga. Pie manas gultas pienāk pat dakteris un anesteziologs. Viņi domā, ka manu situāciju ietekmē Promedols, man ievadīts slimnīcā tobrīd pieejamais, kas iepirkts, ņemot lētāko piedāvājumu… Man tas maksā ļoti smagu atgriešanos normālā stāvoklī vairāku stundu garumā un bailēs traumēt operācijas vietu. Bet pāriet arī tas, palātas biedrenes atnes kafiju, un organisms pamazām atsāk funkcionēt.

Rīt pie manis atbrauks bērni. Es tā arī neatradu dvēseles spēkus pateikt pirms operācijas, ka man ir vēzis. Es iedomājos, ka man vajadzēs viņus iedrošināt un atbalstīt, bet man tam tobrīd vienkārši nav spēka. Neviens no tuviniekiem joprojām to nezina. Tikai trīs manas draudzenes, kas palīdzēja man pārvarēt divas briesmīgas nedēļas no diagnozes uzzināšanas brīža līdz operācijas dienai.  Ir nežēlīgi mokoši vienkārši gaidīt, neko nedarot lietas labā, un zinot, ka katru dienu vēža šūnas manā ķermenī vairojas. 

Manas draudzenes – viņas bija un ir pašas labākās. Nežēloja, nešokējās. Pirmdien tikos ar vienu, stundu pa telefonu norunāju ar otru, citu dienu ejam pastaigā ar trešo. Es atceros, ka biju ļoti pārbijusies, satraukta, ka daudz runāju… Bet viņas vienkārši klausījās manī , klausījās, klausījās un stāstīja no dzīves piemērus par tuvākiem un tālākiem radiniekiem vai pazīstamiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvi ar šo diagnozi. Tas deva cerību un mazliet nomierināja.

Vēl šajās divās nedēļās līdz operācijai saglabāt līdzsvaru un nekrist galējībās palīdzēja pārmaiņu treneris Arturs Šulcs.

*

– Man ir vēzis!, es izšāvu uzreiz pēc Sveiks!, kad mēs ar Arturu Šulcsu bijām apsēdušies kafejnīcā Baznīcas ielā. Viņš bija zibenīgi atsaucies manam zvanam. Mūs iepriekš saistīja profesionāla sadarbība.  Viņš, it kā būtu tam sagatavojies, uzreiz  izvilka no savas mugursomas oranžu papīra lapu: – Raksti! Vienošanās ar dzīvi. Un nodiktēja man pagaru tekstu, kas beidzās ar vādriem: ... es esmu kontaktā ar realitāti un izvēlos profesionālu un zinošu ārstu palīdzību. Es izvēlos dzīvot! Paraksts

Es nezinu, kā es ar to (savu šoka izraisīto giperemocionalitāti) būtu tikusi galā bez psihologa palīdzības.  Man bija skaidrs, ka es drīz miršu. Ja ne tūlīt, tad drīz. Galvā šaudījās neskaitāmu domu spiets, kas jaucās ar bailēm, izmisumu, bezpalīdzību, bezdibenī krišanas sajūtu un šausmīgu žēlumu, ka neko nevar pagriezt atpakaļ. 

Pateicoties šim īsajam, bet intensīvajam  – trīs reizes nedēļā divu nedēļu garumā – krīzes terapijas kursam kopā ar pārmaiņu treneri, es samērā nosvērta aizbraucu uz operāciju un man kādu laiku pietika iekšējo resursu, uzsākot smago terapijas kursu pēc tam. To nedēļu laikā iemācījos kaut ko no savas slimības pieņemšanas un spēju sakarīgi domāt un rīkoties. 

Kad vēlāk ķīmijterapijas un staru terapijas laikā man brīžiem nolaidās rokas un es grimu pesimismā un sava nespēka sajūtā, vienmēr atcerējos Artura Šulca vārdus, kad  viņš man lūdza novilkt kurpes un basām kājām uzkāpt uz smalki sadauzītu stiklu kaudzes viņa kabinetā. Viņš iedrošinot teica: – Nebaidies, Tu to vari! Nekas traks nenotiks

Es apzinājos, ka mazākais varu sagriezt vai sadurt pēdas (bet kas gan tas ir salīdzinājumā ar diagnozi vēzis). Taču nekas tamlīdzīgs man par lielu brīnumu nenotika. Es uzkāpu uz stiklu kaudzes un mierīgi nostājos ar visu svaru... 
 
– Ja tu varēji šo, tu VARI visu! Tie ir Artura vārdi, kas uz mani atstāja fundamentālu iespaidu.

Vai es varu VISU? Zemapziņā kāda maza balstiņa čukst, ka kāda daļa tomēr nav no manis atkarīga. Bet mana iekšējā pārliecība teica: ja man šajā dzīvē vēl kaut kas ir jāizdara, es izdzīvošu. Kā būs, tā būs un es dzīvošu tik ilgi, kamēr dzīvošu.

*

Nāve. Domāju, ka gandrīz visi onkoloģiskie pacienti bez izņēmuma ir ieskatījušies nāvei acīs. Tā tieši un bez ilūzijām. Un sastinguši. Uz nenoteiktu laiku. Un arī pārbijušies. Vismaz ar mani tā bija tik ilgi, kamēr nesapratu vienu elementāru lietu, ka visi – pat visveselākie cilvēki – ir mirstīgi, ka onkoloģiskā saslimšana nav nolemtība. Kamēr to nesapratu, es biju savu baiļu verdzene. Un tas ir trakoti draņķīgi. Kā sarunāt ar nāvi, ka viņa vēl pagaidīs, ka šoreiz vēl ne… tu sāc kaulēties: pagaidi, dod man laiku, jo mani bērni vēl ir tik mazi, kā viņi izaugs bez manis? Maniem vecākiem tas būs nežēlīgs trieciens, mamma to nepārdzīvos…  Tu lokies kā tārps uz iesma, ak,  ko tikai nedarīšu savādāk, es, es, es… bet tev ir vēzis, un tas ir fakts. Un tas var beigties ar nāvi, un tev joprojām ir bail. 

Es neesmu kristiete, tāpēc man bija ar nāvi jāizlīgst pa savam, vispirms iepazīstoties ar to teorētiski un tad, pieņemot to kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu, jo tāda vienkārši ir dzīve un nav svarīgi, cik tev ir gadu.

Vai tas ir iespējams? Protams. Šodien es esmu dzīva, bet kādu dienu pavisam noteikti nomiršu. Kad tas būs, es nezinu. Neviens to nezina – kad.  Bet zinu to, ka jau piedzimstot, ar katru nodzīvoto dienu nenovēršami tuvojos savai aiziešanai. Tāda ir dzīve. Tas arī viss, kas man bija jāsaprot, lai atbrīvotu savas bailes dzīvot bez bailēm no nāves, jo tajā īsajā mirklī starp abām var gana daudz laba izdarīt un skaista piedzīvot.

*

Ar Gunitu Berķi mums ir sena savstarpējās sadarbības un draudzības vēsture.  Tāpēc zināju par viņas neiespējamo misiju Latvijā – jau tālajā 2009.gadā sākt organizēt pirmās psihosociālās rehabilitācijas nometnes onkoloģiskajiem pacientiem. Un es nekavējoties pieteicos.


Tieši vienu mēnesi pēc operācijas un piecas dienas pēc pirmās ķīmijterapijas, kā izkāpusi no veļasmašīnas centrifūgas, sēžu iepazīšanās aplī Dzīvības koka otrajā psihosociālās rehabilitācijas nometnē “Spēka avots” viesu namā ar jautru nosaukumu “Copes”.
Pavisam kopā esam 20 dažāda vecuma sievietes. Man ir neliels satraukums, jo kaut kas būs jāsaka par sevi. Tā kā sēžu apļa beigu galā, mēģinu koncentrēties un klausos. Kā no citas pasaules līdz manīm atnāk vārdi: - Ar mani tas notika pirms trīs gadiem. Sākumā šoks, ko darīt, kas būs! – Es ar vēzi sastapos pirms 2 gadiem, man ir 3.stadija. – Man vēzis atgriezās pirms četriem gadiem, bet pirmo reizi saslimu pirms 20. – Es dzīvoju jau 15 gadus!


Nespēju noticēt! 15 gadus! Tātad tas ir iespējams!!! Mana sirds dejo prieka deju un dvēsele burtiski gavilē.

Pavisam kopā mēs pavadām 5 dienas un naktis. Prom no trokšņainās pasaules, prom no pienākumiem un ikdienas rutīnas. Skaistā vietā pie ezera ar saullēktiem un rīta rasu labības laukos un pļavās. Katru dienu notiek ārsta - onkologa, uztura speciālista, fitoterapeita lekcijas, grupu terapijas nodarbības mākslas, mālu un deju terapijā, mēs nūjojam, meditējam un pilniem malkiem ņemam pretī to, ko šī programma sniedz.


Ko nometne deva man? Draudzību, kas turpinās joprojām. Fantastisku pleca sajūtu – es neesmu viena! Man blakus ir sievietes, kas arī ir saskārušās ar vēzi. Un viņas ir dzīvas, dzīvespriecīgas, jā, reizēm arī skumjas un nogurušas, bet vienmēr atbalstošas un bez vārdiem saprotošas. Gatavas palīdzēt, jo tajā nometnē biju kā ola ar mīksto čaulu (tikai mēnesi pēc šoka). Viņām visām bija ko man ieteikt par gaidāmajām terapijām (ķīmija, stari, hormonterapija), kas sagaida, kā pārdzīvot, jo viņas to visu jau zināja.

Un visbeidzot  – Dzīvības koka “Spēka avots” man iedeva tādu kā programmu – kā dzīvot un ko darīt tālāk. Jo mans piedzīvojums ar vēzi tikai sākās.

*

Pirmā ķīmijterapija. Ar ārsta vizītkarti parasti pacienti iepazīstas jau sēžot rindā, klusi raisās sarunas un tu gribot vai negribot uzzini, kurš ir laipns un atsaucīgs, kuram labāk neko nejautāt, kurš vienmēr skrejošs. Visi esam tikai cilvēki.

Man ir paveicies! Vēl viena izcila LOC daktere – Eva Vecvagare. Viņa bija vienīgā, kas pāris gadus vēlāk sadzirdēja un nopietni ņēma vērā manu kluso palīgā saucienu - man ir depresija (daktere toreiz iedeva psihoterapeita telefona numuru).  Viņa ir izcila, zinoša un pozitīvi reāla. Bet pats galvenais - RUNĀ! Atbild uz visiem jautājumiem par analīzēm, par ķīmijas iedarbību uz ķermeni kopumā, izskaidro un ar savu smaidu sēj pārliecību, ka būs labi! 

Zinu, ka man noies mati, tāpēc draudzene tos nogriež pavisam īsus jau pēc pirmās zāļu devas saņemšanas. Pēc apmēram mēneša atlikušie paukšķēdami izkrīt. Sajūtas dīvainas, bet situāciju glābj visskaistākā parūka, kādu vien izdodas nopirkt Rīgā. Un tā no reizes uz reizi ik pēc trīs nedēļām, atkal un atkal atgriežos uz kušetes LOC ķīmijterapijas nodaļā pie zāļu sistēmas.  Zāles, kas pļauj kā izkapts, gan nezāles – vēža šūnas, gan arī veselās. 

Tu zini, ka pēc katras zāļu devas saņemšanas būs slikti. Nākamajā dienā nekas īpašs vēl nenotiek. Katram individuāli, protams. Bet trešajā dienā sākas. Nebija tā, ka visu laiku jāsēž  tualetē, apķērušai podu, bet nelabums bija tik liels, tēlaini sakot, it kā es būtu saēdusies sprāgušas žurkas… pretīgi. Piedevām  sāpes kājās. Tā it kā man kāds ar automātu šautu pa locītavām. Sākot no pirkstiem, potītēm, ceļgaliem, gūžām un atpakaļ tādā pat secībā, stundu, divas, trīs no vietas … Es iedzeru Ibumetīnu. Var ciest. Kad tabletes iedarbība beidzas, sāpes atkal atgriežas ar tādu pašu spēku. Šāda ķermeņa reakcija ilgst apmēram trīs līdz četras dienas. Nelabums pamazām pāriet, sāpes mitējas un var atkal dzīvot kaut cik ciešami. Līdz nākamajai reizei pēc trīs nedēļām.

Neskatoties uz to, man gribas palikt smukai (arī ar nobirušām uzacīm un bez skropstām), viegli iet un joprojām priecāties par dzīvi. Apzināti cenšos izvēlēties sev apkārt skaisto un priecīgo.

Skatos smieklīgus video youtube, bērni man sagādā labas filmas, daudz smejos un vairs neskatos TV ziņas.

*

Tagad LOC ķīmijterapijas dienas stacionārā izskatās pavisam savādāk nekā pirms deviņiem gadiem. Toreiz mēs sēdējām nelielā telpā tādos kā izlaižamajos krēslos, māsiņa pielika zāļu sistēmu un kādu stundu, varbūt vairāk, vēnā tika pilinātas zāles.

Kādā reizē, atlaižoties krēslā, sajutu kādas sievietes tiešu skatienu. Atbildu viņai ar skatienu.

– Sveika! – viņa smaida. – Lai nu ko, bet tevi te ieraudzīt negribēju! 

Saprotu, ka esmu viņu kaut kur redzējusi, bet nevaru atpazīt. Mēs guļam blakus un sākam sarunāties tā, it kā būtu šķīrušās pirms stundas, un es visu laiku pūlos atcerēties, kas viņa ir. Līdz neizturu un tā arī pajautāju:  piedod, bet es neatceros, kas tu esi.

Viņa ir studiju laiku draudzene… Neesam tikušās daudzus, daudzus gadus. Un te nu tagad esam. Pirmo reizi viņai diagnoze uzstādīta pirms 10 gadiem, un tagad pēc pārslimota bronhīta plaušu sķidrumā ir atrastas vēža šūnas. Atkārtota ķīmijterapija. Liela vilšanās sajūta, pesimisms un noskaņojums, kas mijas ar vāji slēptām bailēm, vai izdosies izķepuroties arī šoreiz. 

Izdodas!!! Redzēju, cik priecīga un starojoša bija daktere Vecvagare, kad pirms priekšpēdējās ķīmijas ienāca viņai pateikt – mums izdevās, zāles iedarbojas un vēža šūnas samazinās!

Parasti ārstēšanas laikā dakteris ar pacientu ir kā viena komanda, kas kopīgiem spēkiem laužas uz uzvaru! Par šīm uzvarām maz raksta, ja arī raksta, tās neizsauc tādu interesi kā sliktās ziņas. 

Draudzene joprojām dzīvo!

*

Kā vieglāk pārciest ķīmijterapiju? Nepalikt visu dienu gultā. Celties un iet svaigā gaisā. Daudz staigāt. Vispār staigāt (kustēties, peldēt, vingrot, braukt ar velosipēdu, skrituļot) tik, cik ir spēks. To ir grūti izdarīt, jo spēka jau nav, bet vajag. Organismam vajag kustību un skābekli. Pa lielam, tas daudz neko nepalīdz dienās pēc ķīmjterapijas, kad viss ir slikti. Bet pastaigas laikā tomēr izmainās ķermeņa stāvoklis, uzlabojas emocionālā pašsajūta – skatu var piesiet kokiem, puķēm, apkārt esošajai ainavai, daba tiešām dziedē, savukārt kustības ietekmē notiek enerģijas apmaiņa. Bet tas prasa gribasspēku un spēku vispār piecelties no gultas un iziet laukā. Mani iedvesmo onkoloģijas (turpmāk tekstā vienkārši - O) draudzene A, kuru katru dienu garā pastaigā izvelk dzīvesbiedrs. Viņa man regulāri zvana un kontrolē:

- Vai Tu šodien biji laukā? Vēl ne? Izej gan, ir tik skaista diena!

- Cik tālu šodien aizgāji?

- Pie mums jau stārķi pulcējas baros, es sabildēju... 

Tā viena otru iedvesmojot, mēs cenšamies turēties pretī slimības blakusefektiem un ar fizisko aktivitāšu palīdzību, izvadīt laukā organismā sakrājušos sārņus – beigtās šūnas un zāļu paliekas. 

Ārsti saka, vajag ēst, kaut negribas, jo visā ķīmijterapijas kursa laikā, man tās ir astoņas reizes, daktere seko līdzi asinsainai un citām analīzēm. Hemoglobīns, leikocīti un aknu rādītāji, bija vieni no noteicošajiem, lai turpinātu ķīmijterapijas kursu.  Guvu pārliecību, ka arī ar atbilstošu pārtiku un atrašanos kustībā svaigā gaisā tos var noturēt normā vai tuvu tai.

Kad pēc piektās vai ceturtās ķīmijterapijas leikocīti noslīdēja zem 3 vienībām (norma 5 vai 6), tos  pacēla auzu sēklu (ar visu apvalku, pārtikai nopērkamas tirgū) novārījums. Bezgaršīgs tumši brūns dzēriens. Bet labs.  Speķis. Pavisam noteikti nežāvēts. Visparastākais cūkgaļas speķis uz rupjmaizes. Pavisam nedaudz, pāris šķēlītes dienā. Tie bija tikai daži no daudzajiem O meiteņu ieteikumiem, kuri līdzēja man. Bet tas nenozīmē, ka der visiem.

Ķīmijterapija dara savu darbu – iznīdē vēža šūnas, es savējo. Saprotu, ka ir svarīgi palīdzēt orgāniem, kuriem jāizvada mirušās šūnas laukā. Aknas. Ar mārdadža preperātiem, kas atrodami aptiekās, arī diždadža (ir ar nosaukumu расторопша) sēklām (sākumā malu pulverītī) lietoju kopā ar biezpienu vai liku pie salātiem, man izdodas ar aknām sarunāt. Nē, kūpinājumiem un ceptiem ēdieniem. Aknu dēļ. Tām nav nepieciešama papildus slodze.

Nedomāju, ka tagad esmu eksperte šajos jautājumos, lai dotu padomus. Katrs pats sev vislabākais dziednieks. Tikai jāmeklē atbildes uz jautājumiem. Viss vajadzīgais ir atrodams grāmatās un arī internetā, ja avots un autors ir uzticams. 

Terapijas laikā esmu kļuvusi vērīgāka un daudz vairāk ieklausos savā ķermenī. Esmu izmainījusi paradumus ēdiena izvēlē un gatavošanā (neēdu neko ceptu, daudz vairāk dārzeņus, augļus un ogas). Par fiziskajām aktivitātēm jau rakstīju. Neesmu ideāla, ne vienmēr viss izdodas kā gribētos, uznāk depresīvi periodi, bet pēc tiem atkal atsāku no jauna - eju garās pastaigās, iespēju robežās peldu, vingroju. Jo pats svarīgākais un reizē arī visvienkāršākais, ko varu darīt savā labā – ķemenim VAJAG regulāru fizisko slodzi, lai atjaunotu enerģiju un krātu spēku. Uzzinu, ka vismaz 30 minūtes pārdienās līdz sviedriem ir krūts vēža gadījumā optimālās fiziskā slodze. Un cenšos, cik tas tobrīd bija iespējams, izvairīties no stresa, no drūmām domām...

 
*

Ķīmijterapija ir mokoša, lai neteiktu vellišķīgi grūta. Kad saņemti pirmie četri kursi, bija sajūta – to var pārciest, puse jau aiz muguras. Jau samanāma gaisma tuneļa galā. Bet sestā reize man bija vissmagākā. Viss. Es to vairs nevaru izturēt. Taču nav jau variantu. Kaut nevarēdams vari… līdz iestājas fāze, tas ir viss uz ko esmu spējīga ... Un pēkšņi secini: nepretojies, nesasprindzinies, jo sāpes un nelabuma sajūtu pieņemošāks esi, jo mazāks stress organismam. Tāpēc tādos brīžos bezspēkā ļāvos, lai sāpju upe mani nes, jo tas kaut kad pavisam drīz beigsies. Arī pēc vētras un negaisa parasti uzspīd saule. Pēc tam pusotru nedēļu vari dzīvot salīdzinoši mierīgi.

Kad saskaries ar smagu saslimšanu, tikai tad patiesi vari novērtēt līdzšinējo ieguldījumu veselīga dzīvesveida dzīvošanā un stipra organisma nozīmi. Visas investīcijas šajā jomā tad atmaksājas. Zinu vairākus cilvēkus, kuru vispārējais veselības stāvoklis un hroniskas kaites liedza saņemt pilnvērtīgu onkoloģisko terapiju.

Ķīmijterapijas laikā mana draudzene un O meitene K. mani uzaicināja piebiedroties ci gun grupai. Ci ķīniešu valodā nozīmē iekšējā enerģija, bet Gun - darbs.Tas bija kaut kas jauns un iemācīja ne tikai saglabāt, bet arī atjaunot enerģiju un smelties spēku no dabas. Mēs labajās dienās reizi nedēļā tikāmies grupā un “cigunojām”. Paldies skolotājai Daigai Rubenei, kas speciāli no Cēsīm brauca uz Rīgu. 

Lai patiesi varētu izmantot iegūto pieredzi savā labā, nepietiek ar vienu reizi nedēļā sēdēt aplī un vērot sarkano enerģijas bumbiņu, ci gun kā jebkura cita laba lieta ir jāpraktizē. Tikai tad var izjust rezultātu un izmantot spēcinošos, relaksējošos vai arī meditatīvos vingrinājumus brīžos, kad vajag sev palīdzēt. 


*

Togad, kad saslimu, manā dārzā pēkšņi sāka augt ceļmallapas un strutenes. Pēc vairākiem gadiem pieciem pazuda kā nebijušas. Kad sāku iedziļināties un meklēju literatūrā  informāciju par ārstniecības augiem, atklāju, ka dārzā un tuvākajā apkārtnē aug ļoti daudz augu, kas noderīgi gan imūnsistēmas spēcināšanai, gan aknu darbības uzlabošanai. Iepriekš nebiju tiem pievērsusi uzmanību. Un tas nebija viss. Pie manis sāka plūst noderīga informācija. Savā grāmatu plauktā atradu sen nopirktu un aizmirstu Kacudzo Niši “Veselības enciklopēdiju”, kas manuprāt ir viena laba grāmata cilvēkam, kurš patiesi vēlas būt vesels. Draudzene dzimšanas dienā uzdāvināja Allas Tartakas “Lielo zelta grāmatu. Veselība bez zālēm”. Nepārprotiet. Veselība bez zālēm. Bet slimība vēža gadījumā pavisam noteikti ir jāārstē ar zālēm. Esmu 99% konvenciālās jeb mūsdienu Rietumu medicīnas piekritēja onkoloģijas ārstēšanā. Kaut gan ļoti daudz lasīju un mācījos par papildus jeb komplimentāro medicīnu, ko un kā tā var man palīdzēt pēc terapijas atgūt veselību. Te gan atgādināšu, ka pašam pacientam ir jābūt ļoti atbildīgam par to ko dari, jo alternatīvā ārstēšanās nedrīkst traucēt terapijas laikā, proti, neitralizēt zāļu iedarbību. Abās pusēs jābūt zinošiem speciālistiem, kas izskaidro.

Diemžēl dzīvē bieži tā nenotiek. Kaut arī varbūt vairs nepastāv tiešs antagonisms starp abām – rietumu/konvenciālo un Austrumu medicīnu, kā arī papildus jeb komplimentāro -  joprojām tās ietur distanci viena no otras. Tikai paretam izdodas satikt ārstu, kurš iesaka tādā vai citādā situācijā meklēt risinājumu komplimentārajā vai vēl retāk alternatīvajā medicīnā.

Tāpēc cilvēki, kuriem dzīvi kājām gaisā sagriezusi diagnoze – vēzis, kad tu pats esi stresa un izmisuma kamols, ir pļaujas laiks  dziedniekiem un ezotērikai. Man vienmēr prātā paliks onkoloģes Daces Baltiņas teiktais – Es nezinu nevienu gadījumu savā praksē, kad ar labām domām tiku apturēta maligno (vēža) šūnu vairošanās.

Un kādas O meitenes (ar 17 gadus garu dzīvi pēc vēža) padoms, kad es pati, izlasījusi kādu grāmatu par pašdziedināšanos no vēža, kādu īsu mirkli saminstinājos: – Visas man zināmās sievietes, kas vēža ārstēšanu uzticēja tikai dziedniekiem ar tautas līdzekļiem, šobrīd ir kapos...

 


*

Ziniet, es būtu patiesi priecīga, ja kādu dienu, atverot interneta ziņu portālus, varētu izlasīt ziņu: Latvijā ar diagnozi vēzis dzīvo tik un tik desmiti tūkstoši cilvēki. Tas ir par tik procentiem vairāk nekā pērn. Tas stipinātu ticību, kā arī lieki nesētu bailes no šīs diagnozes. Bet publiskajā telpā lasu un dzirdu draudus: No vēža mirst. Amerikā … Vācijā … Austrālijā… visā pasaulē. Rietumos vēzi sauc par epidēmiju... Ja ir dati par mirušajiem, tad ir arī dati par izdzīvojušajiem. Apmēram piecus gadus katrs onkoloģiskais pacients ir uzskaitē ārstniecības iestādē.

Jā, mana O draudzene K nomira četrus gadus pēc vēža. Tas atgriezās, un viņa nebija gatava vēlreiz iet cauri terapijai. Jo viņas vēža veidam nebija pieejamas zāles, tāpēc ārsti piedāvāja to, kas ir, labi zinot, ka viņas vēzim nepalīdzēs.  Viņa atteicās no atkārtotas ķīmijterapijas un nebija pierunājama atgriezties slimnīcā. Viņa teica, ka negrib to piedzīvot vēlreiz, zinot, ka ārstēšana notiks ārstēšanas pēc, jo specifisko zāļu vienkārši Latvijā nav... Netaisnīgi. Bet tā ir realitāte. Viņa izvēlējās dzīvot pa savam. Stādīja siltumnīcā tomātus, skrēja agros rītos uz ezeru peldēties, apgleznoja stiklu, vārīja zapti, apmeklēja kursus un dzīvoja. Un aizgāja.

O meitenei V.  krūts vēzi atklāja 3. stadijā. Viņa nodzīvoja dažus gadus pēc tam. Bet visticamāk varēja dzīvot vēl šodien, ja Latvijā būtu pieejama mērķterapija metastātiskā vēža slimniekiem. Tā varētu turpināt… 

E. smagi cīnījās 5 gadus ar vēzi 4. stadijā. Viņas gadījumā to nepamanīja ārste. E. bija ļoti drosmīga un bija pelnījusi dzīvot... Man pazīstamo O meiteņu saraksts, kuru vairs nav, nebūs īss. 

Bet ir vēl otrs saraksts. Un tas ir daudz garāks. Viņas visas ir ļoti tuvu un tuvas man. Tikai viena telefona zvana attālumā, lai sarunātos, uzklausītu viena otras satraukumu par radušos problēmu, lai apmainītos pieredzē, ieteiktu, satiktos, uzmundrinātu, saprastu. Bet pats galvenais - dalītos dzirksteļojošā priekā par dzīvi! Par foršāko filmu, kas jāredz; par nesen atklāto izstādi, kura jāapskatās; par ceļojumu galamērķiem, kur būtu vērts aizbraukt; par sarkanvīnu, kas nupat atvests ceļasomā no Spānijas; par eklēriem Rīgas kafejnīcās, kas jānogaršo… Ar dažām no viņām iepazināmies slimnīcā, daudzas satiku Dzīvības koka nometnē, ar pāris bijām pazīstamas jau iepriekš. Un tā mēs uzturam sirsnīgu draudzību jau deviņu gadu ilgumā. Un tādu meiteņu un zēnu Latvijā ir daudz, kuri dzīvo pēc diagnozes vēl daudz, daudz, daudz ilgāk.

Tāpēc man mazliet mulsinoši, lai neteiktu vairāk, skan vārds - dzīvildze. Tas ir vārds kā vārds, bet to visbiežāk dzird lietojam, ja runā par onkoloģiju. Šis vārds man iekrita acīs no kāda informatīvā plakāta, kas bija pielikts pie sienas Latvijas Onkoloģijas centrā blakus rentgena kabinetam un informēja par būtisku lietu – skrīningu. Par to, cik svarīga ir vēža agrīna atklāšana. Lai ilustrētu iepriekšteiktā nozīmi, to papildināja gadu skaits, cik gara dzīvildze ir pēc vēža atklāšanas un izārstēšanas pirmajā stadijā, cik gara, ja vēzi atklāj otrajā stadijā un tā tālāk. Pieļauju, ka tas sapurinoši un motivējoši varbūt iedarbotos uz veselajiem, bet man (kā vairumam LOC apmeklētāju) jau ir noteikta stadija un es tur neko nevaru mainīt.

Sēžu un domāju, kas tas ir? Kāds izrēķinājis mana mūža iespējamo ilgumu, uzliekot rāmjus manām izredzēm. Bet vai tad vispār cilvēka dzīves ilgums – tā pati dzīvildze vien ir – ir prognozējams?  Un vai tad kāds tiešām pieļauj, ka kādam piedzimstot ir izsniegts nemirstības sertifikāts?

Ignorēju  prognozes, jo tās, kā mēs zinām, ir visai neprecīzas. Bet vienalga, vārds dzīvildze man nepatīk :), tās vietā es izvēlos vienkārši – dzīve. Tas noteikti skan labvēlīgāk un draudzīgāk.


*

Vēl pirms saslimšanas piedalījos kaut kādā ļoti interesantā trīs dienu psiholoģiskās motivācijas treniņu grupā. Daudz ko samācījos. Bet viens uzdevums, kaut arī vienkāršs, bija īpaši interesants. Mums lika nogulties zemē un nodarbības vadītājs lūdza iztēloties katram pašam savas bēres. To, kā mēs guļam zārkā, kā to nolaiž kapā, kā tuvinieki nāk pie kapa malas un uzber 3 saujas, tad būkšķēdama krīt zeme utt…utt. 

Telpā noslēdza apgaismojumu, mūs atstāja vienus, gulējām uz grīdas puskrēslā, klusi skanēja mūzika, un es vēl šodien spilgti atceros savas sajūtas un reakcijas. Vispirms es paklausīgi iztēlojos to visu un ļāvos sevi apbedīt. Pieņēmu spēles noteikumus par 100%. Tā nu guļu savā “kapā” un turpinu iztēloties. Skan mana mīļākā mūzika vijoles pavadījumā, izvadītāja skaita dzeju… Redzu arī, kā mani mīļie pavadītāji raud un pēc laika aiziet mājās, un  vainagos nokrautā kapa kopiņa paliek skumji smaržodama kapsētā. Pamazām mana fantāzijas apsīka  un es savā iztēlē paliku viena savā iedomātajā kapā kaut kur dziļi zemē, tumsā... Guļu uz grīdas un domāju. Kāds jocīgs uzdevums? Kas tālāk?  Paiet viena minūte, otra, trešā… sāk palikt garlaicīgi. “Spilvens par cietu, gulta par šauru”. Kad tad nāks grupas vadītāji un ļaus celties augšā?  Neviens nenāk. Ar acs kaktiņu paveros pa labi, pa kreisi, grupas biedri guļ kā miruši. Visi kā viens. Domāju, piecelšos sēdus, paskatīšos, kas notiks. Nekas nenotiek. Sēžu. Sirreāli. Sagrozos un čukstus jautāju blakusgulētājam, vai ilgi vēl domā tā gulēt. Viņš paver acis un arī pieceļas sēdus. Mēs garlaicības mākti sākam klusu sarunāties…  kapi taču. Pamazām redzam, ka mūsu  “mirušie” biedri sāk mosties un pa vienam celties augšā, vienīgi Uldis ir aizmidzis. Pamodinām arī viņu :) , un visi esam kājās. Tajā brīdi ienāk grupas vadītājs un paziņo, ka mēs esam ļoti motivēta grupa. Mums vajadzējis tikai 9 minūtes, lai visi pieceltos no kapa. 

Šis uzdevums man iemācīja vienu svarīgu lietu. Kamēr  varu kaut ko mainīt – es esmu  dzīva. Ja neko nedarīšu, nekas nemainīsies. Neviens nenāks un nemodinās. Nevienam nav pienākums nākt un kaut ko izdarīt manā vietā.

Tāpēc es slimību uztveru kā iespēju. Slimība ir tikai slimība, bet dzīve iet uz priekšu. Intuitīvi sapratu, ka man ir jātur  durvis vaļā  priekam, ka man vajag parūpēties par manu ķermeni, kā fizisko, tā garīgo, ka man galu galā vajag uztaisīt dzīves inventarizāciju, ka … Tāda nopietna inventarizācija un restartēšanās gan notika stipri vēlāk, jo vispirms bija jātiek galā ar pamatlietām.  

Es apzināti meklēju iemeslu priecāties, un ja meklē, tas parasti arī atrodi. Es ļoti daudz smējos un krāju pozitīvas emocijas. Trīs reizes izlasīju Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā”, bibliotekāres pat bija sastādījušas sarakstu ar grāmatām, kas ir smieklu vērtas,  TV un internetā skatījos tikai komēdijas un viegla rakstura romantiskas filmas (klasiku, sākot ar “Brokastis pie Tifānijas” ar Odriju Hapbernu galvenajā lomā un vēl visādas skaistas pasakas), klausījos uzmundrinošu mūziku un daudz  dejoju Štrausa valšu ritmos, tango, rumbas deju mūzikas pavadījumā. Dejoju līdz spēku izsīkumam un pēc tam bez spēka atkritu dīvānā. Dejošana man joprojām sagādā īpaši lielu prieku un relaksē. Tās bija sīkas lietiņas, kas piepildīja mani ar prieka hormoniem.

Vēl izlasīju visu pieejamo par veselīgu uzturu manas diagnozes gadījumā. Es nekļuvu par veģetārieti, bet Ditas Lases Vegus (www.vegus.lv)  kursos iemācījos gatavot garšvielām bagātus un garšīgus ēdienus no dārzeņiem, pākšaugiem un graudaugiem, iemācījos pagatavot slaveno Pavlovas kūciņu  un izcept biešu – šokolādes kūku bez olām un kviešu miltiem, un ne to vien…  (varbūt kādreiz uzrakstīšu blogu - par ēdienu, kas veicina atveseļošanos no vēža terapijas ietekmes).  Bet pats galvenais Vegus kursos bija kompānija, kopā ar citām nepazīstamām dāmām, kuras bija tikpat ieinteresētas, mēs azartiski ļāvāmies kulinārijas brīnumiem, ko mums mācīja vienmēr dzirksteļojošā, jautrā un ļoti, ļoti erudītā Dita.

Es gāju kilometriem garās pastaigās. Kad bija spēks piecelties un iziet ārā, ņēmu līdzi suni un mēs klīdām pa mežu, labākajās dienās  noejot pat  10-12 kilometrus. Taču būtiskais nebija noietais kilometru daudzums, daudz svarīgāk bija vērot detaļas un fotografēt. Tā koka līko zaru, lapotni, kas mainās, saules staru spēles caur priežu galotnēm, pīlādžu ķekaru sārtošanos, sajust sūnu mīksto paklāju zem kājām, čiekuru muguriņas, ūdens virmošanos dīķī, ledus skraboņu pārejot aizsalušās peļķes… cik daba ir skaista un veldzējoša. Sunim par lielu izbrīnu es stāvēju, apķērusi kokus, un skatījos, kā vējā šūpojas galotnes, apsēdos, muguru atspiedusi pret ozolu, un aizklīdu debesīs, kā tur savā ritmā klīs mākoņi… Tādos brīžos tu nedomā ne par ko citu, bet iegrimsti un ļaujies tai enerģijai, ko tev pārpārēm sniedz daba.

Un bija dienas, kad es nedarīju neko. Tev ir tiesības būt vājai –  es tajās dienās teicu pati sev. Un necēlos augšā no gultas, negāju pastaigā un nelasīju jauku grāmatu. Ielīdusi savā aliņā, pacietīgi pārdzīvoju kārtējo blakņu vētru. 

Taču gribasspēks kopā ar enerģiju dīvainā veidā vienmēr atgriezās pie manis. Un es atkal aktīvi pieslēdzos savam atveseļošanās plānam.


*

- Ko tu teici bērniem, kā pateici vecākiem? – man šo jautājumu uzdeva kāda O meitene, kura savu diagnozi dažādu iemeslu dēļ ir slēpusi pusgadu...

Pašā sākumā es sameloju, varbūt tas nebija labi, bet tā nu es izdarīju tobrīd, jo citādāk nespēju.  Teicu, ka man jādodas uz slimnīcu veikt dažas pārbaudes un pēc pāris dienām būšu mājās. Lai nezvana. Nākamajā dienā, kad biju jau atguvusies pēc operācijas, piezvanīju un aicināju, lai atbrauc ciemos pie manis uz Gaiļezeru. 

Protams, ka viņas ko nojauta. Palātā  ienāca kopā ar brāli. Malaces! - nodomāju. Tātad atrada atbalstu. Bālākas nekā parasti un nobijušās. Apsēdās blakus esošajā tukšajā gultā, skatās un gaida.

Pirms tam es  ilgi lauzīju galvu, kas būtu tie īstie vārdi, kā pateikt patiesību. Vārdi atradās. 

Teicu, ka man ir divas labas ziņas: - Pirmā, man sākumstadijā atklāja vēzi, un tas ir labi. Otrā, tas ir jau prom! Vakar bija operācija un pēc nedēļas būšu mājās. 

Skatos kā saskrien asaras acīs, galvenais noturēties pašai.  Daudz vēlāk viņas man teica, ka bijis labi, ka es esot bijusi tik mierīga, ka nebiju izmisusi un spēju sēt pārliecību, ka viss ir un būs labi.

Labs zobārsts zobu izceļ kā beku no sūnām. Vienā paņēmienā. Čiks, un viss jau ir beidzies.  Varbūt izklausās lielīgi, re kā, vēsiem nerviem un bez emocijām viņa runā ar saviem tuviniekiem. Taču stresa situācijās manā  galvā ieslēdzas absolūtais tukšums. Tikai racionāla rīcība. Izdarīšu un varbūt raudāšu pēc tam. Bet par ko gan raudāt pēc tam? Viss jau ir noticis. Operācija jau bijusi, diagnoze zināma un priekšā garš ārstnieciskās terapijas ceļš. Un man vajadzēs nevis sērotāju un žēlotāju bariņu līdzās, bet manus mīļos cilvēkus, kas arī ir nosvērti un spējīgi mani morāli atbalstīt un palīdzēt. Tāpēc pati rādu piemēru un turos. 

Arī vecākiem pateicu tieši, kā ir. Bez garām runām - Tas ir jau prom

Jā, būs grūti, bet nevajag mani žēlot un ieraugot izplūst asarās. Tāpēc saņemieties visi, nekas traks taču nav noticis!

Žēlošana ir vissliktākais, kas ar tevi var notikt. Tā ikvienam atņem ticību saviem spēkiem. Tāpēc apzināti izvairījos no žēlotājiem un skaidri un gaiši pateicu,  ko man tā vietā vajadzētu. 

Taču mēdz būt daudz sarežģītākas situācijas, kad blakus nav neviena, kas spēj tevi atbalstīt tā kā tieši tev vajadzīgs, jeb vēl trakāk - paši ir pārbijušies līdz nāvei un kļuvuši skarbi un agresīvi. 

Bet ja tā labi padomā,  vismaz viens, pie kura vienmēr var vērsties, tomēr kaut kur ir. Un tas ir Dievs.


*

Sevis saudzēšana dažiem cilvēkiem, starp citu, arī man tā bija, ir visai neierasta lieta. Nu, kā! Esmu jauna un enerģiska.  Esmu atbildīga par to, to un to, ja es to neizdarīšu, tad tas paliks neizdarīts un kāds būs dusmīgs, vīlies, man ir pienākumi, kurus nevaru nedarīt, man viss ir jāpaspēj, to nevar atlikt… Un tu turpini darīt pāri saviem spēkiem pat tad, kad tavs ķermenis jau brīdina: atpūties. Tu īsi ievelc elpu un joņo tālāk. Nav laika apstāties, nav laika būt pašai ar sevi un vienkārši apdomāt dzīvi.  Līdz atnāk vēzis un  pasaka – pietiek. 

Ir tikai divi varianti. Neko nemainīt un turpināt dzīvot ierastajā ikdienas rutīnā arī pēc tam, vai arī apstāties un ieklausīties. Ko tad es patiesībā vēlos, kas man ir vajadzīgs, kas šajā dzīvē ir mana  prieka vērts? Teikšu godīgi, tie nebūt nav jautājumi, uz kuriem atbildes nāk ātri un viegli.

Ko es vēlos? No pieredzes zinu, ka vieglāk ir definēt, ko  es nevēlos. Bet zemapziņa  “ne” nesaprot un tu dabū tieši to pašu:  ne-gribu tik  daudz un smagi strādāt, ne-vēlos izšķiest savu laiku tukšās sarunās, ne-vēlos sliktas attiecības, ne-vēlos...

Vai to es vēlos? Nē, taču! Tātad, ko es patiesībā vēlos?

Kādā grāmatā reiz lasīju, ka es pati varu izdomāt savu dzīvi, kādu to vēlos, un piedzīvot tieši to. Jo nākotne sākas tagad, šodien izdarītajā darbā, šodien izdomātajā rīcības plānā. Pareizi uzrakstīts, bet ne tik viegli izdarāms. 

Reiz ārzemju interneta vietnē atradu vienu onkoloģiskajiem pacientiem veltītu sociālo tīklu, kurā bija publicēts notikumu kalendārs, kur katrs šīs lapas reģistrētais lietotājs gadu no gada bija ierakstījis būtiskākos notikumus kārtējā nodzīvotajā gadā. Tur bija ļoti daudzi cilvēki dalījušies. Kāds pēc satikšanās ar vēzi pievērsies rakstniecībai, cits sasniedzis visaugtāko stāvokli savā karjerā, kāds beidzot piepildījis bērnības sapni.

Mani iedvesmoja divi ieraksti, kas apliecina to, ka dzīvi var izmainīt:

Džeina K, 47 gadi, grāmatvede: 2006. – krūts vēzis, 2008 – urrā, man sākusies remisija, 2009 – iestājos koledžā, studēšu mākslu,  2010 – meita man dāvāja mazdēlu, 2011 – beidzot  aizbraucu uz Nepālu, 2012 – man  ir grāds lietišķās mākslas jomā, 2013 – mani bildināja dzīvesdraugs.

Bobs L, 63 gadi, inženieris: 2007 – prostatas vēzis, 2008 – mans uzņēmums bankrotē, 2009 – pārdevu māju un pārcēlos uz Austrumu krastu, 2010 –  nogāju Santjago ceļu Spānijā, tur satiku Kirstenu, 2012 – kaļam kopīgus plānus, ar Kirstenu, protams, 2013 – esmu atpakaļ dzīvē. 

Bet es atpakaļ Gaiļezerā.


*

Es atkal esmu Gaiļezerā. Šoreiz sēžu rindā uz staru terapiju. Esmu sasmēlusies zināšanas, kā iziet šim pārbaudījumam cauri ar pēc iespējas mazākiem apdegumiem. Kad un kādas eļļiņas jāsmērē, kas jālieto iekšķīgi, lai pasaudzētu kuņģa gļotādu. Man galvā vienmēr pirms katras jaunas terapijas ir racionāls plāns. Kas tagad jādara, ko tas man dos, kādas sekas radīs un kā es sev varu palīdzēt ar tām tikt galā?

Staru jeb radiācijas nodaļas medicīniskais personāls ir ļoti jauks. Uzzīmē ar tādu kā flomasteri uz krūšu kurvja režģi – starojamo vietu  – un apstarošana var sākties. Tā ilgst tikai dažas sekundes, uz šo medicīnisko manipulāciju jānāk katru dienu mēneša garumā. Sākumā pilnīgi neko nejūti. Vienīgi dienu no dienas pamazām pieaug nogurums. 

Arī apstarošana ir liela slodze organismam. Tieši tāpat kā ķīmijterapijas laikā, ārsti seko asinsainai, jo samazināts asins šūnu – leikocītu, limfocītu, trombocītu un eritrocītu – skaits var nopietni apdraudēt pacienta veselību starošanas laikā. Ja to skaits ir ļoti zems, starošanu neuzsāk. Novirzes analīzēs var būt par iemeslu apstarošanas atcelšanai, pārcelšanai uz vēlāku laiku, starojuma devu mazināšanai vai pat terapijas pārtraukšanai.

Saku paldies savam ķermenim, ka tas izturēja arī šo pārbaudījumu. Kā jau iepriekš rakstīju, leikocītus noturēt normā man palīdzēja uzturs,  ārstniecības augi, fiziskās aktivitātes un daudz svaiga gaisa.

Kad atlikušas pēdējās septiņas-astoņas dienas, starošanas vieta ir krietni apsārtusi un ar katru reizi paliek jūtīgāka. Katram individuāli, bet pēdējās reizes ir sāpīgas. 

Kad šī procedūra ir beigusies, saprotu, ka  patiesībā vēl nekas nebeidzas. Uz starojuma vietas sāk veidoties  apdeguma čūlas, tās sāp. Un sāpes pieņemas, un čūlas iet plašumā. Un tur gandīz neko nevar darīt, vien gaidīt, kad process apstāsies un sāksies apdeguma sadzīšana. 

Starošanas sekas ir viena sāpīga padarīšana. Labā ziņa ir tā, ka viss pāriet un dažu gadu laikā izzūd visi, ja tā varētu teikt, apdeguma nospiedumi uz mana krūšu kurvja operētās puses. Patiesībā cilvēks visu mūžu atjaunojas. Vecās šūnas noārdās, to vietā nāk jaunas. Parasti mēs tam nepievēršam uzmanību, bet tā ir.  

Es nezinu, kas būtu ar manu apstarojuma vietu, ja nebūtu darījusi pilnīgi neko, bet no ieteikumiem atturēšos. Labs un pieredzējis ģimenes ārsts arī iedos padomu – kā.


*

Elpa ir jāievelk. Viens posms ārstniecības procesā ir noslēdzies, un pēc kāda laika aizbraucu ekskursijā pa dabas takām Bulgārijā. Interesanta kompānija. Veselīgs humors, spilgtas personības.  No 16 cilvēkiem busiņā trešā daļa ir juristi, otra trešdaļa – dakteri, pārējie  citu profesiju pārstāvji. Apmēram ceturtdaļai, kā vēlāk iepazīstoties izrādās, ir bijusi diagnoze vēzis. Neviens ar to nelielās, īpašu uzmanību sev  nepievērš,  bet desmit dienas ir pietiekami ilgs laiks, lai līdzīgie pievilktos, atklātos un satuvinātos.

Ceļojuma laikā ir satikušies dažādi vēža veidi. Limfoma jeb Hodžkina slimība. Olnīcu vēzis. Mieloleikoze. Krūts vēzis.

Tik dažādas pieredzes. Tik sarežģīts un atšķirīgs atveseļošanās ceļš katrai no mums. Tas izraisa cieņu, kad redzi, kā ar to tiek galā citi. Tajā pašā laikā – mūs vieno līdzīga emocionālā pieredze. Mēs zinām, kas ir sasveicināšanās ar nāvi, mēs zinām, ka TAS ir bijis mūsos un atstājis tur nospiedumus, kā fiziskos, tā psihiskos. Mēs zinām, ka TAS ir neprognozējams, ka līdz galam TO nevar izprast un atbrīvoties no TĀ.

Bet mēs esam te – Bulgārijā – un tieši tagad izbaudām kalnus, jūru, vasaru, bulgāru virtuvi un vīnu. Mēs lieliskā kompānijā svinam brīvību no ikdienas rutīnas un ne ar ko neatšķiramies no veselajiem!

Mēs sadraudzējamies ar J. Viņai ir piecu gadu pieredze. “Ne katra cista ir vēzis, novērosim”  J. teica daktere. Un faktiski jau viņai bija taisnība. Kad cista olnīcā izauga olas lielumā, tikai tad viņu nosūtīja pie onkologa. “Kur jūs bijāt agrāk?” kā auksta ūdens šalts bija onkologa vārdi. “Dakter, bet es taču regulāri gāju un izmeklējos".

- " Kaut es būtu bijusi uzstājīgāka, un jau pie manām pirmajām aizdomām prasījusi nosūtījumu pie onkologa, bet es  uzticējos savai ginekoloģei. kura pētīja manas analīzes un teica, ka nekā slikta tur neredzeot... tagad ir tā, kā ir,” viņa vien nosaka. Un mēs novelkam kleitas un iegrimstam Melnās jūras liegajos viļņos. Ir jau tumšs. Ūdenī atspīd pilsētas gaismas no pretējā līča krasta un nevar saprast, vai mēs peldam vai lidināmies mākoņos.


*

Internetā atradu 2017.gadā publicēto informāciju: 

"Pēdējo gadu statistikas dati liecina, ka pakāpeniski pieaug agrīni atklāto vēža gadījumu skaits - 2009.gadā ar slimības 1.stadiju uzskaitē ņemti 21,7% pacientu, bet 2016.g. - 28,5%; ar 2.stadiju – 2009.gadā – 19%, bet 2016.g. – 20%. Tomēr joprojām augsts saglabājas 3.stadijas gadījumu īpatsvars (2009.gadā 18,3%, 2016. g. 15,8% ), bet 4. stadijā attiecīgi 21,0%, 2016. gadā 19,9%." Statistika ir skarba. 

Kopš 2009. gada pastāv valsts apmaksātas skrīninga programmas. Tomēr tās joprojām cilvēki izmanto pārāk maz. Ne tik sen ieviests, ka viens no ģimenes ārstu darba kvalitātes vērtējumiem tagad  ir atklātie onkoloģiskās saslimšanas gadījumi. Ārstus gan rājot par tiem nosūtījumiem, kur aizdomas neapstiprinās, absurds – Nosūtiet, ja ir aizdomas, nē, nenosūtiet uz izmeklējumiem bez vajadzības.  

Ir daudz priekšlaicīgi aprautu dzīvju, kad ārsts nepamanīja tavu vēzi vai pamanīja pārāk vēlu. Ir liels sarūgtinājums, dusmas uz visu pasauli. Bet vēzis ir viltīgs.

Tu gadiem vari iet pārbaudīties, un pēkšņi tas “izlec” jau izpleties. Tā mēdz būt.

Bet ir daudz gadījumu, kad ārstiem nespēkā nolaižas rokas, jo pacients ir ignorējis uzstādīto diagnozi, kā strauss iebāzis galvu smiltīs, meklējis alternatīvus ceļus, un kad jau pavisam slikti, tikai tad nācis uz ārstēšanu. Bieži vien  novēloti.

Tu nevari visu. Bet kādu daļu, to, kas ir atkarīga no tevis, tu tomēr vari.

Neatlikt uz vēlāku, sekot līdzi savai veselībai, pārbaudīties un iet līdz galam pa dakteru kabinetiem, kamēr noskaidro, kas tad īsti tur ir. Tā ir tava atbildība. Mūsu apstākļos arī neatlaidība. Protams, nauda.  Un intuīcija.

Ne visos gadījumos, kad ir aizdomas par saslimšanu, atbilde būs – ļaundabīgs. Tas mēdz būt arī labdabīgs. 


*

Kad man jautā, kā tu pārcieti to visu, es salīdzinu to ar rozes krūmu. Iedomājieties, ka reizi trijās nedēļās jūsu rozei uz saknēm uzlej ēdamakaroti benzīna . Roze ir pārsteigta. Tās sakņu sistēma pamirst. Kādu laiku zeme ap saknēm vēl nav tik sagandēta un roze turpina zaļot. Bet ik pēc trim nedēļām, atkal un atkal, un atkal rozei uz saknēm tiek uzlieta kārtējā ēdamkarote benzīna. Un tā  astoņas reizes pēc kārtas. Vispirms nobirst lapas, nokrīt neizplaukušie pumpuri, nobirst ziedi, šķiet, krūms ir iznīcināts. Taču benzīns ar laiku izgaro, to aizskalo lietus ūdens, jūs nomaināt  zemi, un kādā dienā uz sava rozes krūma ieraugāt svaigu dzinumu. Paiet vēl laiks, un roze pamazām atgūstas. Jūs turpināt laistīt un lolot savu rozi, uzberiet jaunu zemi …. 

Kā jau teicu, salīdzinājums ir izdomāts un dārznieki varbūt iebildīs, bet cilvēka ķermenis ir unikāls. Kad terapijas beidzas  – organisms ļoti lēnām un pamazām atgūstas un mērķtiecīgi pie tā piestrādājot, sāk atveseļoties. Tieši tāpat kā mana roze stāstā.

Man gan ir vēl viens pārbaudījums – hormonterapija. Un tas viss notiek secīgi gada laikā un turpinās vēl piecus gadus. 

Par vienu no vecākajiem un pārbaudītākajiem hormonpreperātiem – Tomoxifenu , kas bija jālieto man, biju dzirdējusi šausmu lietas. Ka tam ir tādas blaknes, ka diez vai to dēļ izdosies izdzīvot. “Ja arī izdzīvosi, tad veselību kārtīgi sabojāsi,” man teica.  Līdz ar to organisms pretojās un es nespēju uzsākt kursu. 

Izšķirties par labu Tomoxifenam mani pārliecināja dr. Vecvagare, atzīdama, ka blaknes ir, taču Tomoxifens ir pārbaudīts gadu desmitiem un ir efektīvs. Arī  jaunākās paaudzes hormonpreperātiem ir blakusparādības. Ne mazāk patīkamas.

– Es nezinu neko labāku par Tomoksifenu! – ir  dakteres vārdi, kad es vēl mīņājos un šaubos “dzert vai nedzet”. Tāpēc dziļi sirdī esmu pateicīga, ka viņa runāja ar mani un izskaidroja. 

Ak, jā! Varbūt visi ārsti to nepasaka, bet, ja tev padusē ir izoperēti limfmezgli, tu nedrīksti celt un nest smagumu, kas lielāks par 2 kilogrammiem, pretējā gadījumā izprovocēsi operētajā rokā limfostāzi. Tava roka pieņemsies resnumā divas, trīs un vairāk reizes. Neatgriezeniski. Man tagad vadošā roka ir kreisā.

Vēl mazliet par Tomoksifenu. Protams, Tomoxifens ir nepatīkams. Bet viņam ir svarīgs uzdevums. Viņam ir jābūt par atslēdziņu slēdzenē, kas aizslēdz vēža šūnu dalīšanās mehānismu, ja tā var izteikties.

Kad stipri  vēlāk beidzot tomēr izlasīju anotāciju par iespējamajām blakusparādībām, tās pārspēja visu iepriekš uzzināto. Skarbi. Taču uz sevi  varu attiecināt tikai daļu no tur uzskaitītā. Tāpēc šodien saku, neatsakieties no Tomoksifēna, ja jums tas jālieto. Dažkārt tā iespējamais ļaunums ir pārspīlēts. Bet kā jau esmu rakstījusi iepriekš, viss tomēr ir ļoti individuāli.

Tomoxifena viena no daudzajām blakusparādībām ir skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi,  kas izpaužas kā locītavu stīvums, artrīts, osteoporoze, kaulu sāpes.  Vislielākās bailes man  izsauc osteoporoze. Ko darīt lietas labā? Mani  jau iepriekš bija brīdinājuši, ka vajag lietot kalciju. Taču ar to ir par maz.


*

Kad pirmo reizi  pēc saslimšanas lūdzu nosūtījumu uz kaulu blīvuma mērījumu,  ģimenes ārste pārjautā: Vai jūs domājat, ka jums to vajag? – Jā, atbildu, vajag! Un daktere bez sajūsmas izraksta nosūtījumu uz osteodensitometriju.  Izmeklējuma laikā tiek noskennēts mans skelets, precīzāk – veikta rentgenstaru osteodensitometrija, un secinājums ir viens, ka man gūžās ir osteopēnija.  Esmu nepatīkami pārsteigta, tātad tomēr izmaiņas kaulu struktūrā (samazināts kaulu minerālais blīvums ) jau notikušas, bet tas gan arī nozīmē to, ka osteoporoze tā vēl nav. Daktere uz manu jautājumu, – ko tagad darīt, kaut kas taču ir jādara, lai to procesu apturētu? – mierīgi atbild, ka panikai nav pamata. Lietojiet uzturā produktus, kas satur vairāk kalciju (pienu, sieru, biezpienu) un rūpējieties, lai nerodas kalcija un D vitamīna deficīts. 

Ja esi starp tiem, kam arī nozīmēta hormonterapija, tad būtu jāsāk ar to, ka jānoskaidro D vitamīna un kalcija līmenis asinīs, pēc tam kaulu blīvums (var arī otrādā secībā) un vajadzības gadījumā  jākonsultējas ar ārstu. 

Kad dzīve piespēlē satikšanos ar vienu no pirmajām osteoporozes dakterēm Latvijā Ingrīdu Kaži, viņa man un grupai O meiteņu izskaidro pamatlietas, kas būtu jāzina arī katrai sievietei pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas.

Galvenie stūrakmeņi – kalcijs un D vitamīns. Es nekad neesmu varējusi automātiski “rīt” tabletes. Man vienmēr vajag saprast, ko tās dos, kāda ir to iedarbība. Ja zinu, ka kalcijs kopā ar fosforu veido kaulu un zobu cieto substanci, savukārt D vitamīns piedalās skeleta veidošanā un nodrošina kalcija uzsūkšanos organismā, tad lietot šos preperātus man šķiet jēgpilni. Kāpēc D vitamīns mūsu platuma grādos ir jālieto pastāvīgi visa gada garumā, arī vasarā, man arī tas tagad ir saprotams. Mēs pārāk maz uzturamies saulē un mums vispār tradicionāli nav tik saulainas vasaras kā šī. Vismaz  reizi gadā (labāk 2x – rudenī un pavasarī) jāuztaisa D vitamīna analīze. 

Taču neskatoties uz to, ka D vitamīns ir absolūti neatņemama osteoporozes profilakses un ārstēšanas sastāvdaļa, ar to vien pasargāt savus kaulus no lūzumiem nevarēs.

Meitenes un zēni! Vingrojiet ne mazāk par 30 minūtēm vismaz trīs reizes nedēļā (veselības stiprināšanas nolūkā 300 minūtes nedēļā) , staigājiet, kāpiet pa trepēm, peldiet, nūjojiet, ejiet uz fitnesa zāli un sadraudzējieties ar svariem... Un dariet to regulāri! Lai apzinātas fiziskās aktivitātes kļūst par jūsu ikdienas rutīnu, tāpat kā ēšana un elpošana. Kaut arī mana osteopēnija šo gadu laikā tomēr ir progresējusi, es turpinu dr. Ingrīdas Kažes rekomendācijas osteoporozes profilaksei un man rodas doma, ka vajadzētu pašai izmācīties par nūjošanas un fitnesa treneri.


*

Un tad pienāk diena, kad tavs ārstējošais onkologs paziņo: jūs tagad esat praktiski vesela.

Ko tas nozīmē – praktiski? 

Ir iestājusies  remisija. Tas nozīmē, ka slimība ir pierimusi un tās simptomi ir mazinājušies. Remisija var ilgt pat vairākus gadus. Ļoti daudzus, daudzus gadus.  Ilgstošas remisijas gadījumā nereti izzūd visi slimības rādītāji un iestājas šķietama izveseļošanās. Taču daudzām hroniskām slimībām (un vēzis nav izņēmums) ir raksturīga remisijas un recidīvu (slimības atkārtošanās) mija. Slimība var atgriezties. 

To teikumu tagad laidīšu gar ausīm, jo pēc visa, kas piedzīvots, ir tik patīkami dzirdēt – Tu esi  praktiski vesela! Pie tā arī paliksim un tas ir jānosvin! Tas notiek ap to pašu laiku, kad beidzot varu noņemt savu skaisto parūku, un mēs ar slimnīcas palātā satikto likteņa biedri, kopš tā laika nešķiramu draudzeni,  savas parūkas simboliski sadedzinām Jāņu ugunskurā… 

Vai viss ir beidzies?  Jā un nē!  Man divas reizes gadā jāiet uz kontrolanalīzēm. Joprojām esmu ārsta uzraudzībā, jo, kā jau teicu, vēzis ir viltīgs. Tas var atgriezties. Un ar šo ir jāiemācās sadzīvot.

Pirmie gadi ir kā slidināšanās pa plānu ledu. Tik plānu, ka tev šķiet, tas vispār tevi nevar nest. Ar gadiem  “ledus paliek biezāks” un es aizvien mazāk uztraucos par kārtējo saaukstēšanos, par sāpēm kaulos, kas atnāk un aiziet, par dīvainiem tinkšķiem galvā un ausīs. Vienīgi katru reizi, uztaisot USG (ultrosonogrāfija), RTG (rentgenu plaušām), kaulu scintigrāfiju un nododot asins analīzes, gaidot analīžu un izmeklējumu rezultātus, ir mazliet nedroši, kā būs. Bet pamazām arī no tā drebuļa atbrīvojos, jo zinu, ka ir jābūt OK. Turklāt man ir mani dakteri, pie kuriem vienmēr varu pieteikties vizītē papildus, ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības.

Būtu jābūt priekam atkal dzīvot mierīgi, bet tā īsti nav. Neskatoties uz to, ka esmu ļoti pozitīvs cilvēks, mani aizvien biežāk māc grūtsirdība, esmu viegli saraudināma, nejūtos droša par rītdienu, manas domas lido pa priekšu darbiem, ko varu izdarīt, ir stress par katru sīkumu un manas darbaspējas ir gājušas mazumā. Taču rit dienas, es dzīvoju savu dzīvi, eju uz darbu, tiekos ar draudzenēm un viss ir tā kā labi. Bet tad atkal emocionāli “nobraucu no kalna ar ragaviņām lejā”.  Ar katru reizi tas nobrauciens paliek dziļāks un garāks. Es turpinu ķepuroties, rodas izdevība un eju uz deju un kustību terapiju, tas palīdz. Relaksē un mazina trauksmi. Daudz ko jaunu atklāj par mani pašu.  Noorganizēju mākslas terapijas nodarbības sev un citām O meitenēm.  Atraisās iekšējie resursi, uzlabojas noskaņojums. Taču pati arvien skaudrāk saprotu, ka problēma sēž kaut kur dziļāk. Un tas nav vēzis.

Kad kārtējo reizi ierodos vizītē pie dakteres Vecvagares LOC un viņa uzdod man jautājumu: – Kas jauns?, es godīgi atzīstu: - Man šķiet, ka man ir depresija.

Viņa, protams, ir mazliet pārsteigta, lai nu ko, bet ārēji par mani to nevar pateikt, bet padomājusi iedod psihiatres telefona numuru: aizej un aprunājies!

Sarunas laikā trīs reizes apraudos, un beigās daktere man iesaka psihoterapiju. – Ja jūs spējat raudāt, viss vēl ir atrisināms psihoterapeita kabinetā.

Un es dodos meklēt savu psihoterapeitu.

p.s.

Dorotija Rouva “Depresija. Izlaušanās no iekšējā cietuma” pieejama vairs tikai bibliotēkās, jo izdota 2010.gadā. Laba grāmata. Patiešām ir vērts izlasīt. Vienīgais trūkums, tā mani neizārstēja no depresijas. Un nesen izdotā  Meta Heiga “Iemesli dzīvot tālāk”. Metam Heigam rakstīšana ir viens no terapijas veidiem.


Mums latviešiem ir viena neveselīga tautasdziesma. Tā, kurā liek bēdu zem akmeņa un iet pāri dziedādama. Un tas tiek iekodēts jau no skolas laikiem un padarīts par kaut ko pozitīvu un atkārtošanas vērtu. Un tā neskaitāmas reizes, es vienreiz palieku bēdu zem akmeņa, otru reizi, trešo un skat, ieradums jau izveidojies. Bez bēdām un traumatiskas pieredzes nav iedomājama dzīve, bet neiedomājami smaga dzīve paliek, ja ar tām neko nedara. Var jau teikt, ka daži cilvēki ir predisponēti uz depresiju un pārlieku emocionalitāti. Pilnīgi iespējams, bet depresija nav jāpieņem kā norma.

Manas depresijas iemesls tiešām nebija vēzis. Bet gan “apraktie stikli”. Tu it kā dzīvo, bet lēnām "noasiņo", katru reizi "sagriežoties" ar pagātnes pieredzi, uzmācīgām domām un atmiņām.

Vismaz trīs reizes uzsāku psihoterapijas kursu un pametu. Divu iemeslu pēc. Pirmais, nesatiku psihoterapeitu kurš saprastu mani un es saprastu  viņu, mums neizveidojās kontakts. Otrkārt,  ilgi šaubījos, jo domāju, ka es ar to tikšu galā pati. Man tikai jāsaņemas. .. Līdz vienā brīdī atskārtu, ka negribu tā dzīvot, ka manis pašas “apraktie stikli” griež pārāk nežēlīgi.  

Un tad notika tā, ka man iedeva  Anitas Plūmes telefona numuru un es piezvanīju.

Ir dzirdēti viedokļi par to, ka Freida vecā labā psihoanalīze ir sevi izsmēlusi, ka tā ir pārāk ilgstoša un skaudra rakāšanās pagātnē, ka ir jaunākas un efektīvākas terapijas.   Man nav pieredzes ar citām, jo psihoanalīze pie Anitas man derēja kā uzlieta. Jā, tā nebija nedz viegla, nedz ātra, bet rezultāts ir tā vērts!

Precīzāk nepateikšu:

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es iekrītu.

Es jūtos pazudis... esmu bezpalīdzīgs.

Tā nebija mana vaina.

Tas man prasa mūžību, lai tiktu ārā.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es izliekos, ka es to nemanu.

Es atkal tajā iekrītu.

Es nespēju noticēt, ka atkal esmu turpat.

Bet tā nav mana vaina!

Tas man prasa daudz laika, lai tiktu ārā.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es redzu, ka tā tur ir.

Es atkal iekrītu. Tas ir ieradums.

Manas acis ir vaļā.

Es zinu, kur es esmu.

Tā ir mana vaina. Es tieku ārā nekavējoties.

 

Es eju pa to pašu ielu.

Uz ietves ir dziļa bedre.

Es apeju to.

 

Es eju pa citu ielu.

/Portia Nelson “Es eju pa ielu”/

Ar šo arī varētu beigt šo stāstu. Bet man tomēr gribas vēl uzrakstīt par lidmašīnu.

*

Kāda vieda sieviete vārdā Vega, kad es viņai atzinos, ka esmu piedzīvojusi ļoti smagu avāriju,  man toreiz pirms deviņiem  gadiem teica: Ināra, tev nav ne par ko jāuztraucas, tev ir ļoti spēcīga dzīvotdziņa. Tev tikai jāsaprot, ka tagad tu esi kā lidmašīna ar vienu motoru, jo tas otrs tika sabojāts un bija jāizmet laukā. Notici sev, tu atkal lidosi!

Tā kā man ļoti patīk lidot (lasi: dzīvot), es ķēros klāt pārbūvei. Man bija vajadzīgi vairāki gadi. Un tas nav ne maz, ne daudz. Es vienkārši gāju savu ceļu. Tieši tāpat kā ļoti daudzi citi drosmīgi cilvēki līdzīgā situācijā.

Lielākie ieguvumi pēc  satikšanās ar vēzi?

-          viss kļuvis daudz vienkāršāks

-          ka absolūti negatīvas lietas ir iespējams pārvērst pozitīvās

-          apzinātības praktizēšana

Ko esmu zaudējusi?

-          bailes no tā, ko nesīs rītdiena.

 

 Rīga, 2018.gada  jūlijs - augusts 


 
© Kolarda fonds

Bez atļaujas pārbublicēt nedrīkst.



 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



Kalendārs
<< Oktobris 2019 >>
POTCPSSv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031